Ņaudēšana
Warning:
Man jau pavisam spļaut nospļauties { teiciens ir "pavisam nospļauties par/uz" }, ko es te rakstu, lai tikai kaut ko rakstītu. Turklāt, es jau nemāku turēt visu savā galvā.
Viss ir tiešām bēdīgi! Es jau raudu no manas latviešu valodas! "Pēc trijiem mēniešiem sāksi runāt!" - jā, protams, lika drusciņ pagaidīt!
Vienmēr jaucu vārdus, vārdu dzimtes, konjugācijas, dažreiz nepareizi loku (te jābūt kļūdai >:( ) {jā, tur ir kļūda, apgalvojums, ka tur jābūt kļūdai :D} lietvārdus, nedzirdu, kur jāliek garumzīmes, vai vienkārši nejauši izlaižu viņas {garumzīme - siev. dz. } un pie tam vēl daudz ko nezinu. Esmu ārkārtīgi dusmīga par { <em>par sevi</em> nozīmē, par to kāda esi, za sebja, <em>uz sevi</em> nozīmētu, ka esi dusmīga par to ka esi tāda, emm, labprātīgi, pati, jeb ka abzinīgi pieļauj, ka esi tāda, na sebja, abi ir pilnīgi pieņemami varianti un man ir grūti pareizi nodefinēt atšķirību, bet parasti dusmojas uz sevi, nevis par sevi, bet kā jau iepriekš teicu, neviens no variantiem nav nepareizs} sevi! Pēdējā {man nav ne jausmas kā atšķiras pēdējā un pēdējajā :(} sacerējumā man bija 22 kļūdas. Briesmīgi.
Ha-ha, un izskatās, ka klasesbiedri pārsvarā (vai tikai daži, diezin {<em>nezinu, kas zin,</em> varbūt, <em>diezin</em> it kā neiederas}) atzīst mani par pamuļķi. Bet tas pat nav svarīgi, jo jebkurā gadījumā es ne ar vienu nevaru sarunāties. Mēģinu, bet tas ir velti {vai <em>veltīgi</em>}. Nevaru saņiemties - viss ir {ja tā ir izjūta, nevis zinātnisks fakts, te ir vietā iederētos -<em> liekas</em>} tik slikti! Zinu, ka tas izklausās pārspīlēti, bet ko lai dara. (= .=)/
P.S. Āā, man ir kauns no visa, ko es daru: kā runāju, kā rakstu - un no tā, ka es aizmiegu, kad lasu grāmatas latviešu valodā.